Volterra

Volterrā vēsture ir atstājusi nepārtrauktas pēdas no etrusku laikmeta līdz 19. gadsimtam, un tās ir ļoti nozīmīgas mākslas un pieminekļu liecības, ko var apbrīnot, vienkārši pastaigājoties pa vēsturiskā centra ielām, kā arī apmeklējot pilsētas muzejus: Etrusku muzeju, Pilsētas mākslas galeriju, Sakrālās mākslas muzeju un Alabastra ekomuzeju.Līdzās šiem pieminekļiem var atrast neskartu ainavu, dzīves kvalitāti, kas joprojām saglabājusies cilvēciskā mērogā, un unikālu māksliniecisko meistarību - alabastru.Mūsdienās Volterra ir pilsēta ar viduslaikiem raksturīgu izskatu, kurā joprojām iespējams izbaudīt senās Komunālā laikmeta republikas atmosfēru, pateicoties relatīvajai izolētībai, kas ierobežojusi rūpniecības un tirdzniecības attīstību, novēršot celtniecības postījumus, kas bieži pavada ekonomisko attīstību.Mūsdienu Volterra ir gandrīz pilnībā ieslēgta 13. gadsimta mūru aplī, kas ir kulminācija pilsētas paplašināšanās procesam, kurš sākās ap 1000. gadu un beidzās 14. gadsimta sākumā ar aizsardzības sistēmu izbūvi pie galvenajiem pilsētas vārtiem. Patiesībā pilsēta, kas vēlīnajā antīkajā periodā (5. gs.V) un kuras perimetru šodien iezīmē Piano di Castello, Porta all'Arco, via Roma, via Buonparenti, via dei Sarti un via di Sotto, attīstījās ap seno Santa Maria baznīcu (tagadējo katedrāli) un blakus esošo pratus episcopatus, šodien Piazza dei Priori, savukārt ārpus castrum jeb castellum pēc 1000. gada perpendikulāri pils mūriem izveidojās Borgo di Santa Maria, šodien Via Ricciarelli, un Borgo dell'Abate, šodien Via dei Sarti, paralēli tiem pašiem mūriem.Pļavas malā atrodas Incrociate, kas sastāv no spēcīgiem torņu kompleksiem un ir jūtama pilsētas attīstības zīme uz austrumiem, rietumiem un ziemeļiem: tie ir Buomparenti, Sant'Agnolo un Baldinotti dzimtu crux viarum.Arī S. Lazzero rajonā var apskatīt veco dzelzceļa staciju, kas tika atklāta 1912. gadā un ar drosmīgu sastatņu palīdzību savienoja pilsētu ar Saline.